Laikam šis bija pirmais romāns, kurš nonāca manās rokās un vēl tik biezas grāmatas izskatā. Neesmu no tām lasītājām, kurām ļoti patīk biezas grāmatas un vēl jo mazāk romāni. ☺ Katrā ziņā lasīju ar interesi un aizrautību. Pirms grāmatas biju redzējusi pašu filmu. Ļoti daudzi teica un tika par to arī rakstīts, ka grāmata esot ļoti laba. Precīzi jau vairs neatceros kā bija, bet grāmatnīcā grāmata tika atrasta, lai gan mīkstajos vākos nekā iepriekš izdota stingros kartona vākos. Ar grāmatas pirkumu gan nesteidzos līdz portālā ibook.lv atradu cilvēkus, kuri šo grāmatu pārdeva. Saprotams piedāvāta kā lietota, bet par daudz mazākām naudiņām nekā veikalā. Nepagāja ne nedēļa, un grāmata atradās jau manās rokās. Un ļoti labā stāvoklī. Vāki pat nebija nobružāti. Kad sāku lasīt grāmatu, tad jutu, ka filmā tās emocijas un notikumi bija daudz spilgtāki. Iespējams, ja būtu sākusi ar grāmatu un tikai pēc tam skatījusies filmu, tad arī pašas emocijas būtu citādākas. Jo zinot filmas sižetu, no grāmatas gaidīju vairāk tos notikumus ar izjūtām. |
Katrā ziņā man bija lieliska iespēja ar galveno varoni pabūt trīs lieliskās vietās: Itālijā, Indijā un Indonēzijā. Iepazīt katras valsts kultūru un vidi. Pati grāmata ir par pārmaiņām. Ne tik daudz ārēji kā iekšēji un savas dzīves sakārtošanu. Spēja pieņemt tūlīt un tagad krasi mainīt savu dzīvi. Domāju, ka daudziem tas nemaz nav pa spēkam un uzskata par neiespējamu. Varbūt pat kādā brīdī var saskatīt kādu savu problēmu galvenās varones ikdienā. Iespējams pat atrast ilgi meklētās atbildes uz saviem jautājumiem. Lasot grāmatu, šis bija tāds kārtīgs ceļojums. Toreiz nebija tik ļoti populāra Ho'oponopono metode, bet šajā grāmatā tā ir jūtama. Varbūt ne gluži tieši pieminēta, bet parādīta kā to pielietot. Iespējams, ka šo grāmatu pēc kāda laika vēlreiz jāpārlasa, jo ejot tai cauri, ir pāris lietas, kuras uztveru savādāk nekā lasot to pirmo reizi.
GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: ✪✪✪✪✩
Spilgtākie citāti no grāmatas:
GRĀMATAS VĒRTĒJUMS: ✪✪✪✪✩
Spilgtākie citāti no grāmatas:
- Laist pasaulē bērnu ir tāpat kā tetovēt seju. Iekams to dari, ir pilnīgi droši jāzina, ka tu to patiešām gribi.
- - Lai rastu līdzsvaru, kuru tu tik ļoti vēlies, - Ketuts ar tulka palīdzību skaidroja, - lūk par ko tev jākļūst. Tev jāstāv stingri zemā ar kājām, it kā tev to būtu četras, nevis divas. Šādi tu varēsi palikt pasaulē. Taču tev jāpārstāj raudzīties uz pasauli ar prātu. Tev jālūkojas tajā ar sirdi. Tā tu iepazīsi Dievu.
- Satraucoša statistika rāda, ka daudzi amerikāņi savos birojos jūtas laimīgāki un gūst lielāku piepildījumu nekā pašu mājās. Protams, mēs visi pārāk daudz strādājam, tad pārdegam un nedēļas nogali pavadām, ģērbušies pidžamā, locīdami iekšā kukurūzas pārslas tieši no pakas, un blenžam televizorā, visu laiku atrazdamies vieglā komā (kas, protams, ir strādāšanas pretmets, tomēr ne gluži tas pats, kas prieks). Amerikāņi patiesībā nezina, kā tas ir - nedarīt neko. Tas arī ir cēlonis šim dižajam, skumīgajam amerikāņu stereotipam - kā atspere saspringtam vadītājam, kurš atvaļinājumā gan dodas, taču atslābināties nespēj.
- Es lūkojos uz Augusteju un prātoju, ka varbūt mana dzīve galu galā nav nemaz tik haotiska. Haotiska ir tikai šī pasaule, kas nes mums aizvien jaunas, aizvien negaidītas pārmaiņas. ... Pat šeit, Mūžīgajā pilsētā, saka klusais Augustejs, katram jabūt gatavam uz skarbiem un nerimtīgiem pārmaiņu vējiem.
- Ilgi un skumīgi sēžu, klusēdama veroties datora ekrānā. Tas viss ir uz labu, es saprotu. Ciešanu vietā es izvēlos laimi, es zinu. Esmu radījusi telpu nezināmai nākotnei, lai piepildītu savu dzīvi ar pārsteigumiem, kas taču gaida ik uz soļa.
- Bet vai tad ir tik ļauni īsu laiciņu padzīvot tieši šādi? Kaut tikai dažus mēnešus cilvēka mūžā - vai tiešām ir tik briesmīgi kuģot pa laika straumi bez jebkādiem cēlākiem mērķiem, vien ar domām, kā tikt pie nākamās jaukās maltītes? Vai iemācīties runāt kādā valodā bez jebkāda virsuzdevuma, bet tikai tāpēc, ka tā ir tīkama jūsu ausīm? Vai dienas vidū snauduļot dārzā, saules apspīdētā laukumiņā, blakus iemīļotajai strūklakai? Un rīt darīt to pašu? Protams, šādi nevar dzīvot nepārtraukti. Agri vai vēlu sevi liks manīt dzīves īstenība un kari, un traumas, un mirstība.
- Jums ir dota dzīve, un jūsu pienākums (un arī tiesības kā cilvēciskai būtnei) ir atrast tajā ko skaistu. Lai arī tikai kādu nieku.
- Vārds joga tulkojumā no sanskrita nozīmē "saikne". Tas cēlies no vārda yuj, kas nozīmē "iejūgt", tātad cieši, ar īstenu jūga lopa disciplīnu piestiprināt sevi uzdevumam. Un jogas uzdevums ir atrast saikni - starp prātu un ķermeni, starp indivīdu un Dievu, starp mūsu domām un to avotu, starp skolotāju un skolnieku un pat starp sevi un reizēm tik neelastīgajiem kaimiņiem.
- Jogas ceļš ir vērsts uz cilvēka atbrīvošanu no dziļi iesakņotiem maldiem, ko es (gan varbūt pārāk vienkāršoti) dēvētu par nespēju saglabāt iekšējo mieru.
- Pastāv teorija: ja no visas sirds ilgosieties sastapt guru, jūs tādu atradīsiet. Visums notrīsēs, likteņa molekulas sakārtosies, un jūsu ceļu drīz šķērsos jums vajadzīgais skolotājs.
- Esi piesardzīga, kaut ko lūdzot, Gastronomija, jo tu to vari arī dabūt.
- Reiz kāds mūks man sacīja: "Prāta atpūtas vieta ir sirds. Vienīgais, ko prāts augu dienu dzird, ir zvanu šķindoņa un troksnis, un ķildas, un tas alkst klusuma. Turp tad arī tev jādodas."
- Gara radinieks ienāk tavā dzīvē, tikai lai atklātu tev līdz šim nezināmu tavas būtības šķautni, un tad aiziet. Un paldies Dievam! Tava nelaime ir tā, ka tu negribi ļaut viņam iet.
- Man ir draudzene, kuras vecmāmiņa savulaik mēdza teikt: "Neviens kreņķis šajā pasaulē nav tik liels, lai to nevarētu pievārēt ar karstu vannu, glāzi viskija un Lūgšanu grāmatiņu." Dažiem cilvēkiem ar to patiesi ir diezgan. Citiem vajadzīgi radikāli līdzekļi.
- Tas, kas derēja vakar, ne vienmēr der arī šodien.
- Cilvēks nav ne marionete dievu rokās, nedz arī pilnīgs sava likteņa noteicējs; viņā ir kaut kas no abiem. Mēs traucamies cauri dzīvei kā cirka artisti, kas balansē uz diviem līdzās skrejošiem zirgiem - viena kāja uz zirga, vārdā "liktenis", otra uz zirga, vārdā "brīvā griba". Un ik dienas mums nākas uzdot sev jautājumu: kurš no zirgiem ir kurš? Par kuru no tiem man jāpārstāj raizēties, jo tas nav manā pārziņā, un kuru ar visiem spēkiem jācenšas noturēt grožos?
- Manā liktenī ir tik daudz tāda, ko es nevaru ietekmēt, bet daudz kas cits turpretī ir manā ziņā. Ir noteiktas loterijas biļetes, ko es varu nopirkt un tādējādi palielināt savas izredzes rast sev gandarījumu. Es varu izlemt, kā pavadīt laiku, ar ko sadarboties, kam dāvāt savu ķermeni un jūtas, un naudu, un enerģiju. Es varu izvēlēties, ko ēst un lasīt, un mācīties. Es varu izraudzīties, kā attiekties pret savas dzīves nelaimīgiem apstākļiem - uzlūkot tos kā lāstu vai kā iespēju (un gadījumos, kad nespēju pacelties līdz kaut cik optimistiskam skatpunktam, jo man sevis ir pārlieku žēl, es varu censties mainīt savu skatījumu). Varu izvēlēties vārdus un balss intonāciju, kādā runāt ar cilvēkiem. Un vairāk par visu es varu izvēlēties savas domas.
- Kamēr tu nemācēsi valdīt pār savām domām, tu neizkulsies no savām ķezām.
- ... atzīt savas negatīvās domas, izprotot, no kurienes tās rodas, un tad - ar milzīgu piedošanu un gara spēku - aizraidīt tās.
- Aizvainojums dvēselei ir tas pats, kas smēķēšana plaušām, - pat viens vienīgs dūms ir jums kaitīgs.
- Mums ir rokas - ja vēlamies, mēs varam uz tām nostāties. Tā ir mūsu priekšrocība. Tas ir mirstīgā ķermeņa prieks. Un tāpēc Dievam esam vajadzīgi mēs. Jo Dievam patīk just pasauli caur mūsu rokām.
- ... lielākā daļa no mums nemitīgi pārvietojas starp trim atšķirīgiem apziņas līmeņīem - nomodu, sapņiem un dziļu bezsapņu miegu. Taču pastāv arī vēl ceturtais līmenis. Ceturtais līmenis ir visu pārējo stāvokļu liecinieks, būtiska apzināšanās, kas sasaista kopā trīs pārējos līmeņus. Tā ir tīra apziņa, vieda sapratne, kas spēj, piemēram, no rīta, kad mostaties, izstāstīt jums jūsu sapņus.
- Ļaudis iet pa dažādiem ceļiem, taisniem un līkumotiem, atkarībā no tā, ko atbilstoši savai iedabai uzskata par labāko vai piemērotāko, - un visi sasniedz Tevi, tāpat kāupes ietek jūrā.
- Labākais, ko mēs varam darīt, atbildot savai neizprotamajai un briesmu pilnajai pasaulei, ir vingrināties noturēt iekšējo līdzsvaru, lai arī kādas neprātības norisinātos ārpusē.
- Miera ass - tā ir tava sirds. Tur tevī mīt Dievs. Tāpēc pārstāj meklēt atbildes ārpasaulē. Vienkārši atgriezies šajā centrā, un tu allaž gūsi mieru.
- Cilvēkā vienlīdz ir gan gaisma, gan tumsa, un no indivīda (vai ģimenes, vai sabiedrības) ir atkarīgs, kam ļaut izvirzīties priekšplānā - tikumiem vai ļaunprātībai.
- Viņa apgalvo, ka cilvēki pārsvarā tiecas uzskatīt, ka laime ir veiksmes pieskāriens, kaut kas tāds, kas, ja vien esat pietiekams veiksminieks, nolaižas pār jums kā saulains laiks. Bet tā nav laimes darbība. Laime ir personisko pūliņu rezultāts. Jūs cīnāties pēc tās, dzenaties pēc tās, neatlaidīgi to pieprasāt un reizēm pat triecaties pēc tās uz otru pasaules malu. Jums nākas nerimstoši iesaistīties jūsu pašu laimes manisfestācijās. Un, līdzko būsiet sasnieguši šo savu laimes stāvokli, jūs vairs nekad nedrīkstēsiet atslābt tā uzturēšanā, jums būs jāpaliek milzu pūles, lai turpinātu mūžīgi peldēt pa šo laimes straumi, allaž paliekot virspusē. To nedarot, jūs ļausiet savai dabiskajai apmierinātībai noplakt. Ir itin viegli lūgties tad, ja ir nepatikšanas, bet turpināt lūgties arī tad, kad krīze ir pāri, - tas ir kā apzīmogošanas process, kas palīdz jūsu dvēselei cieši turēties pie tās svētīgajiem guvumiem.
- ... jo pat viena mūža laikā ir redzams, cik bieži mēs atkārtojam vienas un tās pašas kļūdas, dauzām galvu pret tām pašām vecajām atkarībām un apmātībām, radām tās pašas nožēlojamās un bieži vien katastrofālās sekas, līdz beidzot spējam apstāties un labot tās. Tā ir karmas (un, starp citu, arī Rietumu psiholoģijas) būtiskākā mācībstunda - risināt problēmas tagad, jo citādi, nākamreiz visu salaižot grīstē, jums no jauna nāksies ciest. Un ciešanu atkārtošanās - tā ir elle. Izlaužoties no nemitīgās atkārtošanās un nokļūstot jaunā sapratnes līmenī, jūs rodat debesis.
- Ja tu man stāstīsi labi lēni, tad es sapratīšu labi ātri.
- Mēs veidojam vārdus, lai definētu savu pieredzi, un šie vārdi nes līdzi jūtas, kas rausta mūs kā suni aiz pavadas. Mūs ietekmē mūsu pašu mantras (Esmu neveiksminiece ... Esmu vientuļa... Esmu neveiksminiece... Esmu vientuļa... ), un mēs kļūstam tām par dzīviem pieminekļiem. Tātad pārstāt uz brīdi runāt nozīmē mēģināt noārdīt vārdu spēku, pārstāt smacēt sevi ar vārdiem, atbrīvot sevi no pašas žņaudzošajām mantrām.